Zigurds Kalniņš: “Gājām uz to, lai izcīnītu titulu, un to arī ieguvām”

Foto: Dace Janova, 4rati.lv

Lauksaimnieks, veiksmīgs autosportists, ģimenes galva, dvīņu puiku tētis – tās ir lomas, kas ik dienu jāsavieno Zigurdam Kalniņam no Virešu pagasta. Viņš ir pārliecināts, ka darot var visu izdarīt, savukārt, tikai gaužoties un neko nedarot, nekas arī nenotiks. Tam piekrīt arī viņa draudzene Alise Valaine, kura ir lielākais atbalsts jebkurā situācijā.

Zigurds Kalniņš autosportā ienāca septiņu gadu vecumā, kad startēja Gulbenes ralliju autora Vilhelma Sniedzāna rīkotajos amatieru ledus braucienos. Oficiālo debiju sportā Zigurds aizvadīja 2001.gadā. Tad arī kļuva skaidrs, ka viņš ir ļoti talantīgs. “Talants man ir no tēta, kurš arī brauca rallijā. Var teikt, ka esmu izaudzis kopā ar ralliju,” saka Zigurds.

– Tikko beigusies autosporta sezona. Kāda tā bija?

Zigurds: – Aizvadītā sezona bija ļoti laba – tieši tāda, kāda bija iecerēta. Gājām uz to, lai izcīnītu čempionu titulu, un to arī ieguvām. Paldies komandas biedram, stūrmanim Renāram Salakam! Paldies ģimenei, visiem atbalstītājiem un sponsoriem, draugiem, kuri palīdzēja! Nevaru teikt, ka uzvara nāca viegli – bija jāpacīnās. Pierādījām, ka esam ātri, un izpildījām sev doto solījumu. Paldies mehāniķim, ļoti labam draugam Edgaram Kļaviņam, kurš nepieļauj, ka trasē mašīnai atgadās kādas ķibeles. Viņa pārliecība – mašīna pilnā kārtībā jāsataisa mājās un sacensībās tikai jābrauc. Kurzemē sacensībās bija pat kuriozs: mums jautā, kāpēc mēs mašīnā atpūšamies un nerosāmies, mehāniķis atbild – atbraucām uzvarēt, nevis mašīnu taisīt. Mehāniķis var baudīt ralliju, nevis satraukties par tehniku. Diemžēl nākamgad ieturēšu pauzi un sacensībās nestartēšu. Tas gan nenozīmē, ka pametīšu autosportu pavisam. Autosports man ir asinīs. Tas būs slikts salīdzinājums, bet autosports man ir gluži kā narkotikas – esmu tajā iekšā, viss labi sanāk un vaļā tikt nevar.

– Kā sākās sadarbība ar stūrmani Renāru Salaku?

Zigurds: – Pazinām viens otru ļoti sen. Kad vecais labais stūrmanis Ģirts Dombrovskis nolēma neturpināt braukt rallijā, meklēju jaunu partneri. Piedāvāju Renāram, un viņš nespēja man atteikt. Mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība. Viņš ir atbildīgs, prātīgs, akurāts – tieši šīm īpašībām jāpiemīt stūrmanim. Renārs ir pilnībā atdevies rallijam, vienmēr atbildīgi gatavojas, visu noorganizē, saplāno laiku. Viņa pārliecība – viss jāizdara nevainojami. Tādēļ arī rezultāti neizpaliek. Abi kopā jūtamies kā cimds ar roku. Rallijā puse panākumu atkarīga no pilota, otra – no stūrmaņa. Viens bez otra nevaram braukt.

– Pieļauju, ka tava lielākā fane ir ģimene. Kā tevi atbalsta?

Zigurds: – Jā, ģimene ir lielākais atbalsts. Visi mani atbalsta un jūt līdzi. Ne vienmēr viņiem ir iespēja būt līdzi sacensībās. Ja nav atbraukuši līdzjutējos līdzi, tad sēž mājās un seko rezultātiem tiešsaistē. No sākta gala lielākā fane un līdzjutēja ir mamma Sarmīte, viņa kopā ar draudzeni Alisi seko līdzi rezultātiem un noziņo mums, kā veicies, jo mēs jau nezinām, kā nobraucām. Savukārt tētis Ivars principā vienmēr ir līdzi sacensībās.

– Dvīņu puikas rallijā jau bijuši?

Zigurds: – Puiši rallijā vēl nav bijuši, bet interese par mašīnām un ralliju virtuālā vidē ir. Viņiem ir saprašana, kas tas ir. Izaugs, tad redzēsim, vai viņi vēlēsies iet tēta un arī vectēva pēdās. Spiestā kārtā nelikšu braukt rallijā. Ja gribēs – palīdzēšu un darīšu visu, lai izdodas. Būtu jau ļoti ērti – viens pilots un otrs stūrmanis. Protams, sirds dziļumos gribētos, lai dēli būtu autosportisti. Ne velti viņiem tādi vārdi – Marko un Sebastians. Abi par godu slaveniem autobraucējiem – Sebastianam Ožjē, arī Sebastianam Lēbam un Marko Martinam. To, ka manam dēlam būs vārds Sebastians, biju izdomājis jau savā bērnībā.

Alise: – Pie tam arī man patika šis vārds, un, vēl nezinot Ziga izvēli, biju izvēlējusies dēlam vārdu Sebastians. Sakrita domas, nemaz skaļi nepasakot. Kad uzzinājām, ka gaidāmi divi puikas, izvēlējāmies otram vārdu Marko. Vārds atnāca pie mums dabiski un nebija ilgi jādomā. Manuprāt, puikām piestāv šie vārdi. Nemaz nevaru iedomāties, ka viņus sauktu citādāk. Izvēloties vārdus, neskatījāmies kalendārā, kad būs vārdadienas, bet rezultātā – abiem vārdadienas ir novembrī. Vai puiši brauks rallijā? Tēviem jau tas patīk, bet mātēm tās ir lielas raizes.

– Vai atceries, kā sākās tavas autosportista gaitas?

Zigurds: – Tēvs Ivars ir divkārtējs Latvijas čempions savā auto klasē. Vēl mazs būdams, skatījos ralliju un jutu līdzi viņam. Vienmēr braucu līdzi uz sacensībām. Netiku tikai uz vienu ralliju, kad mani tādā veidā sodīja par mašīnas sasišanu piecu gadu vecumā. Tas bija liels pārdzīvojums. Ar Ģirtu Dombrovski, tēva stūrmaņa dēlu, bērnībā norunājām, ka brauksim rallijā. Lai cik smieklīgi liktos, tā arī notika – mēs trasē nomainījām tēvus. Sacensībās pirmo reizi braucu septiņos gados, tā arī viss aizsākās. 2001.gadā sāku braukt autokrosā. Paldies tētim, kurš mani vienmēr ir atbalstījis. Tēva ieguldījums ir mērāms 200 procentos!

– Vecāku atbalsts ir nenovērtējams. Vai tevi nebiedēja tas, ka pats uzreiz kļuvi par divu dēlu tēti?

Zigurds: – Man nekad nav bijis bailes no bērniem. Patika kādreiz un patīk joprojām. Dvīņu piedzimšana ir likumsakarīga, jo vecmamma ir dvīne. Viss notiek kā pēc grāmatas – dvīņi dzimst trešajā paaudzē. Arī māsai piedzima dvīņu meitenes. Lielāks pārsteigums tas drīzāk bija Alisei. Esam ļoti priecīgi, ka mums ir dvīņu puikas. Pašiem šķiet, ka audzināt ir vieglāk. Mēs gan nezinām, kā ir tad, kad ir viens bērns, bet esam pilnīgi apmierināti ar šādu modeli un ar visu lieliski tiekam galā. Viņiem ir pašiem savas nodarbošanās, spēlējas viens ar otru.

Alise: – Augot lielākiem, ir forši, ka viņi ir divi. Vienmēr ir abi kopā, abi jūtas drošāk. Nav arī tā, ka būtu pilnīgi nešķirami. Viņi jūtas ļoti labi arī šķirti. Savukārt lielākā grupā uzmana viens otru – kur otrs palika. Izskatā puiši ir pilnīgi atšķirīgi, arī asinsgrupas ir atšķirīgas. Marko ir līdzīgs Zigim, bet Sebastians man, savukārt asinsgrupas ir attiecīgi pretējas. Raksturi ir salīdzinoši līdzīgi, lai gan dvīņi mainās – sākumā viens bija mierīgāks, tagad, savukārt, otrādāk. Ir ļoti interesanti vērot, kā mainās raksturi.

– Kāda ir jūsu ģimenes ikdiena?

Zigurds: – Esmu lauksaimnieks! Apsaimniekoju mūsu tēvzemi. Uzskatu, ka nav jēgas braukt strādāt uz ārzemēm, ja tepat mūsu zemē ir diezgan daudz ko darīt. Nopelnīt var, arī strādājot Latvijā. Protams, lauksaimnieku dzīve nav viens vienīgs rožu dārzs, bet ir jāstrādā. Nav variantu! Bez darba un darīšanas nekā nebūs. Darbs ir, un nevarētu sūdzēties, ka klājas ļoti slikti. Ko cilvēki darītu, ja likvidētos saimniecības laukos? Interesanti, ka Vidagā ir ļoti maz cilvēku, kuri būtu emigrējuši uz ārzemēm. Viņiem tepat ir, ko darīt.

Alise: – Pilsētas dzīve mūs nekad nav vilinājusi. Var likties, ka sievietēm dzīve laukos ir grūtāka, bet man gribas tieši dzīvot laukos. Dzīve šeit bērniem ir liels ieguvums. Var izskrieties pēc sirds patikas. Svaiga gaisa nekad netrūkst. Laukos dzīves ritms ir mierīgāks, un tas nekad nav man traucējis. Mācos Rīgā pilna laika studiju programmā par podologu jeb pēdu aprūpes speciālistu. Tā ir profesija, par kuru cilvēki ļoti maz zina, bet kura ir ļoti, ļoti nepieciešama. Man nav visas dienas nedēļā jābūt skolā, tādēļ brīvās dienas pavadu mājās ar bērniem. Grundzālē maziem bērniem mācu dejot. Dienās, kad esmu skolā, bērnus pieskata Zigis.

– Kāds jūsu ģimenē ir pats svētku un svētku gaidīšanas laiks?

Alise: – Tie mums ir ģimenes svētki, kad sanāk visi kopā. Tie ir gada svarīgākie svētki. Tagad, kad ģimenē aug mazi bērni, svētki ir kļuvuši interesantāki. Svētku sajūta ir lielāka, jo zini, ka bērniem svētki ir daudz svarīgāki. Visiem ikdienas dzīve ir piepildīta, ir jāskrien un jāstrādā, bet svētki ir laiks, kad veltīt laiku ģimenei. To novēlam ikvienam – atrast laiku tuviniekiem!

– Ko novēli lauksaimniekiem?

Zigurds: – Ziema ir miera periods! Tādēļ ir jāatpūšas, jāuzkrāj spēki, lai jaunajā sezonā sāktu strādāt ar pilnu jaudu!

Interviju sagatavoja:
www.aluksniesiem.lv