Latviešu fotogrāfa piedzīvojumi Čīles WRC posmā jeb rallijs 13 000km no mājām

Uzzinot, ka Mārtiņš Sesks startēs Čīlē notiekošajā WRC posmā, noteikti daudzi no Latvijas rallija līdzjutējiem ieskatījās gan kartē, gan aviokompāniju mājaslapās un secināja, ka lai kā gribētos atbalstīt mūsu Mārtiņu klātienē, tas tomēr ir ļoti, ļoti tālu…

Tomēr bija kāds fotogrāfs, kurš pajautāja un saņēma foto akreditāciju, nopirka lidmašīnas biļetes un aizdevās uz Čīli, lai redzētu to visu ar savām acīm. Tā nenotiek katru dienu, tāpēc aicinājam Uldi Siliņu (kuram piedevām tā bija pirmā rallija fotografēšanas pieredze) dalīties ar saviem iespaidiem par celojumu un ralliju tur, tālajā Čīlē.

Kā Tev vispār ienāca prātā šī ideja – doties fotografēt ralliju, kas notiek vairāk nekā 13 000km no Latvijas?

Es savā fotogrāfa darbības laikā parasti cenšos nokļūt tur, uz kurieni Latvijas mediju pārstāvji parasti nedodas. Ne tikai fotogrāfi, arī rakstošie žurnālisti. Un kā rezultāts ir mums pasniegtās Latvijas ikdienas ziņas, kuru satura veidotāji bieži vien pašu notikumu nav redzējuši, nav sajutuši, tikai atstāsta citu mediju stāstīto. Protams, es nevaru apskriet apkārt zemeslodei un pabūt visur, bet atsevišķos notikumos, kuri man pašam šķita ļoti interesanti, es esmu bijis klāt. Un ja pēc tam citiem kaut ko stāstu, tad tikai to, ko es esmu pats redzējis.

Arī šajā reizē es nekļūdījos, nesatiku nevienu Latvijas mediju pārstāvi. Par WRC Čīles posmu Latvijā stāstīja ja ne visi, tad daudzi Latvijas mediji, sausi cipari, formāli teksti, kā vienmēr. Latviešu ekipāžas dalība šādā pasākumā tomēr ir pietiekami nozīmīgs pasākums, lai pastāstītu arī par to, kas ir aiz šiem sausajiem cipariem.

Sūtot fotogrāfa akreditācijas pieteikumu, es tā arī norādīju, ka man nav ralliju fotografēšanas pieredze, ka vienīgais iemesls, kāpēc es jautāju fotogrāfa akreditāciju, ir latviešu ekipāžas dalība šajā tik tālajā no Latvijas WRC Čīles posmā. Protams, īsi norādīju kāda ir mana fotogrāfa pieredze. Es fotografēju mūzikas pasākumus, tie ir daudzi desmiti dažādu festivālu un koncertu, Dziesmusvētki, nu jau četras reizes kā fotogrāfs esmu braucis uz Glastonberijas festivālu. Mūzikas fotografēšana ir mans lauciņš, rallijs – tagad ir šī pirmā pieredze.

Es saņēmu e-pastā akreditācijas apstiprinājumu 20. septembrī 12:40, tas ir, 3 dienas pirms rallija sākuma Čīlē. Kur es un kur Čīle… Saņēmu mediju dokumentus un tur kā obligātais pasākums bija norādīts fotogrāfu instruktāža 23. septembrī 17:00 mediju centrā. Bez dalības tajā fotografēšanas tiesības trasē netiek dotas. Viss ļoti vienkārši.

Vai pirms šī brauciena sekoji līdzi WRC, zināji, kas ir rallijs un kā tas notiek? Kā gatavojies tālajam ceļam?

Vai es kaut ko zināju līdz tam par WRC, izņemot to, ka šogad iepriekšējos divos posmos piedalījās un lieliski startēja latviešu ekipāža? Tik bēdīgi ar mani nav, man interese par sportu ir bijusi vienmēr, arī par ralliju, dažādiem citiem auto sporta veidiem. Tomēr es noteikti neesmu rallija fans un ja  Čīles posmā nestartētu latviešu ekipāža, es Čīlē nebūtu pabijis.

Man ir ļoti grūti šo braucienu nosaukt par sagatavotu. Protams, man ir minimālais obligātais foto lietu komplekts, pirmā lieta, ko noskaidroju, kāds ir spriegums un kādas ir rozetes. 220 volti, tas iepriecināja, 2 kontaktu rozete, tā arī bija laba ziņa. Tikai… kā vēlāk atklājās, tad Čīlē elektrības rozetes ir tievajiem kontaktiem, telefona lādētājam tās derēja, bet datora lādētājam nē. Labi, ka mediju centrā bija pieejami visi nepieciešamie kontakti. Turpretim, Londonā, Hītrovas lidostas lādēšanas punktos, man par lielu pārsteigumu, ir arī Eiropas sprieguma rozetes. Ikdienas drēbes un lietas nedēļai man ietilpa lidmašīnas salonā līdz ņemamā koferī. Šādi braucieni nav modes skates.

Tikai tad, kad saņēmu akreditācijas apstiprinājumu,  sākās jautājumi un atbildes pašam sev.

1.jautājums. Tad braukt vai nebraukt? Protams, es nevienam nebiju parādā un nevienam nebiju solījis, ka gadījumā, ja saņemšu akreditāciju, noteikti, neskatoties ne uz ko, braukšu. Protams, ka bija arī pilnīgi racionāli apsvērumi kā izmaksas un vai var iekļauties laikā un būt mediju sapulcē, visbeidzot tā piepeši, uz nedēļu aizbraukt uz pasaules otru pusi…

2.jautājums. Vai var, un ja var, tad kur nomāt automašīnu?Ātri vien sapratu, ka automašīnas noma ir obligāts noteikums un ja nav automašīnas, nav brauciens. Šeit jāpastāsta, ka rallija centrs bija Čīles otrajā lielākajā pilsētā Concepcion, kas no galvaspilsētas Santiago ir aptuveni 500 km attālumā. Starp šīm pilsētām avioreisi lido ik pa stundai, bet tas nemainīja galveno jautājumu: meklēt nomas automašīnu Santiago un braukt uz rallija centrālo vietu pašam vai turpināt lidot līdz Conception un meklēt nomas mašīnu jau tur.

Un tad jau tā ne vienkāršākajā rēbusā pievienojās vēl viens uzdevums – konstatēju, ka man uz to brīdi nav derīga kredītkarte, tikai debetkarte. Bez kredītkartes nomāt automašīnu, Čīlē… grūts uzdevums.

Bankas, vismaz tā, kuras klients es esmu, piedāvā pakalpojumu izgatavot vai atjaunot kredītkarti vienas dienas laikā. Tomēr sarunā bankas filiālē, izstāstot situāciju un noliekot kartes saņemšanas laiku par ne kā sarkano, bet melno līniju, sapratu, ka banka var izrādīties vājākais posms un sliktākajā gadījumā, sagraut visu manu jau ne tā stipro kāršu namiņu.  Nofiksēju situāciju, man ir debetkarte vai arī ja vajadzēs, varu paņemt līdz nepieciešamo  summu skaidrā naudā. Sākās autonomas meklējumi internetā Čīlē un bez kredītkartes.

Izlaidīšu un neaprakstīšu šos meklējumus, rezultāts bija, jā, saņēmu pieņemamu piedāvājumu, pie tam bez skaidras naudas iesaistes. Vienlaicīgi atrisinājās arī nākošais jautājums – mašīnas saņemšana Santiago lidostā un tas nozīmēja, ka Čīle sāksies ar 500 km pārbraucienu no vienas pilsētas uz otru. Uz manu jautājumu, cik ilgu laiku aizņems šis ceļš, čīlietis atbildēja – 5 stundas. Man mazliet nesalikās kopā, 500 km 5 stundās, bet kā izrādījās vēlāk, Čīles galvenie ceļi ir tādi, pa kuriem ir atļautais ātrums ir 120, bet pats galvenais – ceļu kvalitāte ir salīdzināma ar Polijas jaunākajiem ceļiem vai Vācijas autobāņiem. Ar Latvijas ceļiem nesalīdzināsim un labāk nerunāsim vispār. Bet tas būs vēlāk, pagaidām es vēl esmu Rīgā.

Ir simti un tūkstoši pamācību, kā pareizi nopirkt ceļojumam aviobiļetes. Kurā nedēļas dienā, cik nedēļas pirms lidojuma tas jādara. Es arī parasti ievēroju šādus ieteikumus un tie palīdz, tikai ja laiks līdz lidojumam ir pietiekami daudz.

Es nekad nebiju sācis meklēt lidojumu variantus 2 dienas pirms lidojuma, kur nu vēl uz citu kontinentu. Es nekad nebiju bijis otrpus ekvatoram, dienvidu puslodē. Visas šīs 2 dienas nemitīgi tika vēroti gan iespējamo aviokompāniju piedāvājumi, gan aģentūras, kuras saliek kopā vajadzīgo maršrutu. Protams, tā bija stresa pilna svētdiena, piedāvājumu varianti un cenas mainījās desmitiem reižu. Svētdien tā arī nebija pieņemama piedāvājuma.

Pirmdien lidojumu cenas sāka samazināties. Tas izskatījās pēc tā, ka pašā, pašā pēdējā brīdī lidojumu cenas nepieaug, bet tieši otrādi, samazinās. Īsāk sakot, pirmdien dienas vidū tika nopirktas aviobiļetes Rīga-Madride-Santjago turp un Santjago-Sanpaulo-Londona-Rīga, lai nākošajā dienā iekāptu pirmajā lidmašīnā.

Garākais lidojums bija 13 stundas, bezgalīgi garas stundas. Pieliekot klāt vēl laika joslu maiņu 6 stundas, protams, reālā laika izjūta pazuda pilnībā.

Rallija visi parki, visas zonas atradās tiešā Concepcion lidostas tuvumā. Attālums no pilsētas centra, braukšana uz turieni ir salīdzināma ar lidostas atrašanās vietu Rīgā. Tas gan nenozīmē, ka rallija dienās pat ar Tabard Media uzlīmi uz automašīnas piebraukšana bija vienkārša, cilvēku masas bija milzīgas, interese par šo notikumu bija ļoti liela.

Uz iepriekš minēto obligāto mediju sapulci ierados tieši pusstundu pirms tās sākuma. Mediju centrs kā mediju centrs, nekas pārdabisks. Pārbaudīju datu pārraides ātrumu līdz Latvijai un biju patīkami pārsteigts: aptuveni 20 Mbps .

Sekoja mana nākošā veiksme. Tikai no mediju centra norezervēju viesnīcu, meklējot vēl no Latvijas, viss izskatījās bezcerīgi. Tuvākie pieņemamākie varianti bija vairākus desmitus kilometru ārā no pilsētas. Pēdējā brīža rezervācija bija faktiski pilsētas senajā centrā par ļoti pieņemamu cenu ar slēgtu un apsargātu autostāvvietu.

Kad aizkļuvu līdz viesnīcai un iegāzos gultā, sapratu, ka tik briesmīgi nemaz nav. Es esmu nokļuvis līdz Čīlei, ir automašīna, ir viesnīca un līdz WRC Čīles posma pirmajam pasākumam Shakedown ir vairāk kā 10 stundas, laiks gan izgulēties, gan plānot rītdienas darbības.

Pirmā diena bija ceturtdiena un tā sākās man ar braucienu uz Shakedown. Vēl iepriekšējā vakarā mediju centrā jautāju vietējiem fotogrāfiem ieteikumus, kā uz turieni aizbraukt. Pēc viņu ieteikuma ierakstīju navigācijā tuvumā esošo apdzīvoto vietu un braucu. Iebraucot tur, nekas neliecināja, ka tepat tuvumā notiek pasaules līmeņa autosporta pasākums. Visas ieliņas klusas, neviena cilvēka, kam pajautāt. Visbeidzot pie vienas mājas stāvēja un sarunājās trīs senjoras vai senjoritas. Pajautāju angliski: vai jūs lūdzu nepateiktu, kur šeit notiek rallijs? Dāmas uz mani noskatījās ar izbrīna pilnām acīm un tikai pēc viena un tā paša jautājuma uzdošanas dažādās versijās, palīgā ņemot demonstrēšanu kā ar rokām groza stūri, viena no viņām uztvēra jautājumu, pārjautāja man: rallī? Tad arī parādīja ceļu, tas notika vien pāris kilometrus tālāk. Tur jau mani novirzīja uz mediju stāvvietu un devos tālāk uz iepriekš ieplānoto foto punktu.

Te es pirmo reizi sastapos ar to, par ko turpmākās dienas biju pārsteigts visvairāk. No 100 sastaptajiem ikdienas cilvēkiem, 95 nesapratīs angliski ne vārda. Pat ne tā, ka grūti saprasties, bet nesapratīs “viens, divi, trīs” līmenī. Arī rallija personāls trasēs, viesnīcā administratori, uz maksas ceļiem naudiņas saņēmēji, veikalos pārdevēji, angļu valodā visbiežāk bija pilnīga nulle.

Ceturtdienas pēcpusdienā, tad gan rallija centra pilsēta Conception pārvērtās par pasaules rallija galvaspilsētu.  Pilsētas galvenajā laukumā un tuvākajās ielās notika visdažādākie atklāšanas pasākumi. Kā jau vēlu naktī teica vietējie čīlieši, ka Čīles posmu atklāšana vienmēr notiek tik krāšņi un izteica pieņēmumu, ka viskrāšņāk no visiem WRC posmiem, te klāt ir daudzi, daudzi tūkstoši skatītāju. Kad redzēju milzīgās rindas uz izziņoto braucēju autogrāfu sesiju, pajautāju, cik ilgi rindas sākumā esošie gaidīja? Kādas sešas stundas.

Pēc autogrāfu sesijas, automašīnu parādes, tad tikai sākās visu komandu, ekipāžu un automašīnu prezentācija. Arī komandu dalībnieki nepalika parādā skatītājiem, burtiski apberot tos ar  visdažādākajiem suvenīriem, cepurītes, plakāti, atslēgu piekariņi un vēl daudz ko līdzīgu. Redzot šo fanu tūkstošu atbalstu, pajautāju vietējiem medijiem, vai rallijs Čīlē ir tuvu reliģijai, līdzīgi kā futbols? Nē, salīdzināt ar futbolu nevar neko, tas esot pavisam cits stāsts.

Pirmās dienas pieredze, kad ne uzreiz izdevās atrast piekļūšanas vietu trasei, lika vēl rūpīgāk pārdomāt kad un uz kurieni doties pārējās, jau sacensību dienās. Protams, manā rīcībā bija visi ātrumposmu apraksti, shēmas, kartes, ieteicamie foto punkti, vietējo čīliešu ieteikumi. Saliekot kopā visus par un pret, es izvēlējos stratēģiju braukt uz dienas otru apli, tas ir, katras dienas ātrumposmi tika braukti divas reizes, katrā aplī pirmajās dienās bija 3 posmi, pēdējā trešajā divi. Šāda izvēle deva man iespēju dienas pirmajā pusē kaut mazliet aplūkot ne tikai rallija norises vietas, bet arī ko citu. Bez tam, bija vairāk laiks atrast piemērotu vietu otrā apļa skatīšanai.

Protams, pastāvīgie rallija fotogrāfi atradās rallija trasēs jau vairākas dienas pirms viss tikai sākās, izbrauca visas trases, sastādīja precīzu braucienu un pārbraucienu plānu dienas garumā. Tas ir pavisam cits darbības un arī nodrošinājuma līmenis. To nevar paveikt vienatnē, tur ir vajadzīgs komandas darbs.

Čīlē autoceļi, vismaz tie, pa kuriem es braucu, ir ļoti labā kvalitātē. Tas nozīmē ne tikai gludu segumu, bet arī ceļu apzīmējumi un norādes. Ceļi ir maksas ceļi, pilsētās ik pa brīdim nopīkstēja automātiskā apmaksas sistēma, ārpus pilsētām, uz ceļiem ir maksas punkti, kas radīja diezgan pamatīgus sastrēgumus. Tā kā rallija  mašīnas pārbraucienos starp ātrumposmiem brauca pa koplietošanas ceļiem, arī tās pacietīgi stāvēja rindā un maksāja par ceļa lietošanu. Tieši pirms manis rindā bija viena sacīkšu mašīna. Braucot pa Čīles ceļiem, protams galvā salīdzināju un uzdevu sev jautājumu – ja man būtu jādod atbilde uz jautājumu, vai labāk Latvijā ir maksas ceļi, bet tad ir tādi kā Čīlē vai ir un paliks Latvijas ceļi tādi, kādi tie ir? Mana atbilde – labāk maksas ceļi, bet tādi kā Čīlē.

Šajās dienās bija iespaids, ka WRC rīkošanā ir iesaistījušies visi, kas vien varēja būt iesaistīti. Tas pirmais priekšstats pirmajā rītā, kā es meklēju ceļu uz Shakedown, tas bija tikai tā rīta un tās vietas iespaids. Es gan nogāju, gan nobraucu pa sacīkšu trasēm ne vienu vien kilometru un iespaidi bija paši labākie.

Visu drošība bija pirmajā vietā. Apturētais un atceltais pats pirmais ātrumposms to tikai apliecina. Tā bija sakritība, ka es otrajā aplī devos tieši uz to vietu, kurā rīta aplī notika skatītāju bīstama tuvošanās trasei, neievērojot norobežojumus. Sacensības tika pārtrauktas, redzēju, kā pie trases sākumpunkta katram gadījumam jau bija piebraukusi armijas automašīna ar ļoti nopietni bruņotiem vīriem. Tā teikt, katram gadījumam un ja kāds vēl kaut ko nesaprot.  Saprata visi, vairāk tik nepatīkamu starpgadījumu nebija.

Jau bija aprakstīts, ka sportisti trases segumu novērtēja kā ļoti cietu, riepām izteikti nedraudzīgu. Ne velti vairākas ekipāžas, tieši riepu saudzēšanas nolūkā, Shakedown apli izbrauca vienu reizi. Mūsējie gan šajā trasē devās četras reizes, bet par to vēlāk.

Trases bija kalnainos apvidos ar acīm redzamiem kāpumiem un kritumiem, aptuvenais salīdzinājums varētu būt Turaidas kalns, tikai posmi līdz pagriezienam pa 180 grādiem bija daudz, daudz garāki. Te ir jāatgādina, ka mūsu latviešu ekipāža bija vienīgā RC1 klases mašīna bez hibrīda dzinēja. Noteikti neesmu rallija mašīnu tehniskais komentētājs, bet šādos stāvos kāpumos mašīnām ar hibrīda dzinējiem un līdz ar to lielāku jaudu, bija būtiskas priekšrocības.

Protams, ka jo augstāk, jo skaistāk un pavērās lieliski skati. Rallija braucēji pabija tik daudz skaistās vietās, bet diemžēl paši neko no tā neredzēja.  Viņiem tās bija sekundes un mirkļi, skatītājiem, fotogrāfiem un pārējiem – daudz laika skaisto skatu vērošanai.

Vai izdevās satikt mūsu ekipāžu un aprunāties? Kāds ir Tavs iespaids par Mārtiņu WRC pasaulē?

WRC pasākumu laika grafiks jau iepriekš bija aprakstīts pa minūtēm, kur kas notiks un kas piedalīsies. Pēc Shakedown mediju zonā bija ekipāžu tikšanās ar medijiem, kur bija arī mūsu latviešu ekipāža. Interese par mūsu ekipāžu no medijiem bija patiešām liela, bet tas lielā mērā ir paša Mārtiņa nopelns, pacietīgi tiekoties un strādājot ar medijiem, arī ar skatītājiem, pašam dodoties pie viņiem. Mārtiņš ļoti apzinās, ka viņa publicitāte ir nozīmīga sastāvdaļa viņa esamībai visaugstākās raudzes rallija pasaulē. Rallija atklāšanas pasākumu dienā ilgāku laiku varēju vērot, kā viņš brīvi, nepiespiesti runā ar medijiem, dala autogrāfus, palika visilgāk no visiem, kurš skatītājiem dalīja autogrāfus, taisīja selfijus. Mārtiņa atpazīstamība ir liela un kas man personīgi iepriecināja, tad Mārtiņa vārdu gan savstarpējās sarunās, gan runājot par viņu, latviešu valodas nezinātāji izrunāja tuvu pareizi latviskajai izrunai “Mārtiņš”, nevis, kas būtu arī saprotami, angliskajā izrunā “Martins”. Sīkums, bet tas liecina par attieksmi un cieņu pret Mārtiņu.

Mediju zonā, kur Mārtiņš jau sniedza intervijas, pacietīgi pagaidīju un mēģināju viņu pārsteigt ar jautājumu: “Vai varam parunāt latviski?” Nesamulsa ne uz brīdi, tas nekas, ka tas bija Čīlē, ja latviski, tad latviski. Pajautāju vienīgo jautājumu, kāpēc pretstatā pārējiem, viņi Shakedown izbrauca 4 reizes? Vai tas saistīts ar kādām automašīnas tehniskām lietām? Nē, Mārtiņš atbildēja, tikai un vienīgi papildus treniņu braucieni pa līdz šim nebrauktu trases segumu. Ceļu segums tur tiešām bija pilnīgi neeiropeisks, ciets, klinšains, ar daudzām šķembām, uz kurām man pašam, ejot lejā pa kalnu , ar visiem kalnu apaviem, kājas izslīdēja  un mans lidojums bija tāds, kādam tam ir jābūt WRC rallija trasē.

Arī pēc Mārtiņa kļūdas ātrumposmā, kas beidzās ar izstāšanos, pārliecinoši izklausījās viņa atbilde uz žurnālistu jautājumiem. Mārtiņš atbildēja tieši un vienkārši, kļūdas iemesls bija pieredzes trūkums. Bez jebkādiem mēģinājumiem kaut ko attaisnot vai izdomāt, tieša atbilde. Mediji to novērtēja.

Kas Tevi visvairāk pārsteidza Čīlē?

Ja nebūtu tie garie lidojumi, ja varētu no rīta uzreiz pamosties Čīlē, tad ļoti lielas atšķirības uzreiz pat neizjutu. Satriecošs bija lidojums pāri Andu kalnu grēdai, kalnu virsotnes tur sniedzas arī 5000 un 6000 metru augstumā. Lidmašīnai uzsākot nolaišanos, kalnu virsotnes sānos bija augstākas, nekā lidojām.

Cilvēki ne balti, ne melni, tādi labi nosauļojušies pēc Latvijas mērauklas. Protams, ir jūtama atšķirība no Eiropā pierastā, bet tas nevienu brīdi nenozīmē, ka šeit, Eiropā ir labāk. Tur cilvēki ir izveidojuši sev pieņemamu dzīves vietu un mums, arī man, ir jāpieņem tā tāda, kāda tā ir. Man patika. Labprāt vēl kādreiz atgrieztos Čīlē kā ierindas tūrists, pakāptu kalnos augstāk kā šoreiz, bet… Laiks rādīs.

Ja nu kas pārsteidza, tad tas, ka 3 valūtas maiņas punktos, nekur nevarēju samainīt ASV dolārus. No sākuma domāju, ka negrib pieņemt manu vienīgo 100 dolāru naudas zīmi, baidoties no viltojuma, bet nē. Kad naudas maiņas pasākumā piesaistīju vietējo čīlieti, maiņas punkta darbiniece parādīja ietirgoto dolāru paku, visi grib pārdot, neviens nepērk. Eiro samainīt, nekādu problēmu, dolārus nekur. Tas patiešām pārsteidza.

Kas šajā piedzīvojumā Tev bija visgrūtākais?

Visgrūtākais, kas brīžiem robežojās ar neiespējamo, bija sakārtot tik tālu braucienu 2 dienu laikā. Pēc brauciena es vēl vairākas dienas nespēju aptvert, kā tas viss tik labi salikās.

 Kas ir tas, ko nākamreiz, dodoties šādā avantūrā, Tu darītu savādāk?

Nākamreiz šādā avantūrā šādi tomēr doties nevajag, vajag lietas darīt kaut mazliet savlaicīgāk. Taču, es nevaru nevienam apsolīt, ja dzīvē man atkal piepeši būs iespēja uzmest līdzīgu kūleni, ka es to nedarīšu. Tie, kuri mani pazīst, droši vien lasot šīs rindas pasmaida un saka: skaidrs, ka metīsi… jo interesanta ir raiba, ne pelēka dzīve.

Ulda Siliņa fotogrāfijas no WRC posma Čīlē ir apskatāmas  fotogalerijā un nevar tikt pārpublicētas bez autora piekrišanas. 

Dace Janova, www.4rati.lv