Intervija ar Danu Lešču
Ilze Aperāne
Kur meklējami pirmsākumi?
Rallijs man ir paticis vienmēr. Kā jau katram puišelim – patika tie motori. Tā kā vasaras pavadīju laukos, tad bija iespēja lauzt savu mopēdu, lai pēc tam atkal to saremontētu. Un tā visu laiku. Mans tēvs kādreiz brauca ar laivām, tā kā pieļauju, ka tieksme uz motoru sportiem man nāk arī no viņa.
Un kā tas viss aizgāja līdz rallijam?
Paaugos es pats un arī „spēļmantiņas” kļuva dārgākas. Ceļš, kas veda uz laukiem bija trīs kilometri pa granti un tad nu es tur regulāri „spridzināju”. Iepatikās pirmās sānslīdes, kas līdz šim brīdim nav pārgājis. Par spīti tam, ka ik pa laikam savu mašīnu apskādēju, mana vēlme braukt nemazinājās. Kad Liepājā vēl padomju laikos notika rallijs, tad es uz tiem žiguļiem skatījos ar apbrīnu – vēlme bija liela, bet iespēju maz…
Bet sapņi mēdz piepildīties, vai ne?
Nu jā. Mana pirmā mašīna, ar ko startēju rallijā bija Ford Sierra Cosworth. Nepateikšu konkrēti, bet pieļauju, ka tas bija 1998. gads, kad es nobraucu vienu standartauto ralliju. Vispār nezināju, kas tā tāda regularitāte ir. Nesos uz pilnu kalpi un kad ieraudzīju tiesnešu zīmi, tad bremzēju!
Un ko tad stūrmanis darīja?
Viņam jau arī galīgi nebija nekādas saprašanas par šo štelli! Bet tā kā braukt mums abiem patika, tad 1999. gadā nopirkām Opel Kadett, jo man visu laiku bija patikušas vai nu pakaļpiedziņas vai pilnpiedziņas mašīnas. 2000. gadā sākām braukt, aizvadījām pilnu sezonu standartauto rallijā, pirms pēdējā posma pat bijām kopvērtējuma līderi, bet veiklības braucienā pieļautās kļūdas dēļ čempiona tituls mums aizgāja gar degunu.
Un tad jau sāki skatīties „lielā” rallija virzienā?
Redzējām, ka tā lieta mums iet, tāpēc pierunāju savu toreizējo priekšnieku mums nosponsorēt mašīnu – atkal Opel Kadett, tikai jau gatavu sportam. Atceros kā šodien, ka pirmā īstā gonka bija Talsu rallijs 2001. gadā – par mašīnu vēl nebija samaksāts, bet es jau biju paspējis Talsu karjerās to „nolikt” uz sāniem. Priekšstats par notiekošo bija radies un tas krasi atšķīrās no standartauto rallijos pieredzētajā. Vislielākā robeža, ko nācās pārkāpt, bija atšķirība starp ielas un sporta riepām – nevarējām pierast, ka var vēlāk bremzēt un ka tās tik labi turas uz ceļa. It kā nobraucām visu sezonu, bet gada beigās jau bija izveidojusies tāda kā devīze „rallijs bez vāka nav rallijs”, jo katrā gonkā es kaut kur gāzos, muku nost no ceļa.
Un cik ilgi turpinājās šis rallijs „pašmācības” ceļā?
Trīs gadus. Tikai 2003. gadā beidzot kļuvām par čempioniem R grupā.
Un tad nāca Honda…
Jā, varējām to iegādāties uz ļoti izdevīgiem nosacījumiem, un pēc Kadeta tas jau bija kaut kas pavisam cits. Tās iemaņas, ko ieguvu, braucot ar Opel, kurš vienkārši neturējās uz ceļa, man tagad lieti noder, it īpaši pie sānslīdēm. Es pats dažbrīd brīnos un malā stāvētāji visu laiku brīnās, kā man izdodas izkļūt no ļoti ekstrēmām situācijām trasē. Bet tā ir Kadet skola.
Daudziem interesē, vai nedomā pāriet uz pilnpiedziņas klasi?
Visiem, kas brauc „mazajās” klasēs, vienmēr gribēsies pakāpties kaut kur augstāk, taču vismaz pagaidām es vēl nejūtos sevi izsmēlis N3 klasē, lai pārlektu uz ko jaudīgāku. Uzskatu, ka cilvēkam bez dabas dota talanta nav lielu cerību uzreiz, bez priekšzināšanām un pamata, iekļūt pilnpiedziņas klases pirmajā desmitniekā. Īstenībā tās pilnpiedziņas mašīnas man ir sirdij tuvas, bet, sākot braukt ar tām, atkal dažas lietas pamainītos – savādāka stenogramma, cits ātrums.
Man ir čempiona tituli R un N3 grupās, it kā tagad vajadzētu skatīties uz to N4 klasi, kas protams, ir mērķis, bet es pagaidām neko nevaru vēl pateikt… Uz nākamo sezonu drīzāk izskatās, ka tur vēl nebrauksim.
Kā vispār ir – tu brauc uz visiem 100 procentiem?
95% no visa sacīkšu laika gāzes pedālis ir vai nu atlaists, lai bremzētu vai līdz galam. Arī treniņos nemāku braukt saudzīgi. Labi, varu braukt nevis uz 160 km/h, bet uz 120 km/h, bet tā vai tā tos līkumus es izņemšu ātri. Es savu braukšanas stilu salīdzinu ar Vorobjovu, jo vispār man šķiet, kas tas, ko es daru ar priekšpiedziņas mašīnu – nu, to ar viņām nedrīkst darīt…
Vai „Rāznu” brauksiet?
Sākumā galīgi nebija plānots, bet brauksim, jo par uzvaru „Kurzemes” rallijā mums tajā ir apmaksāta dalība, tāpēc neredzu iemeslu, lai nebrauktu.
Vai tev ir arī kāds konkrēts mērķis, uz ko ej rallijā?
Man lielākās bailes ir no tā, lai pati braukšana neapniktu. Tagad tajā visā esmu daudz mazāk iekšā – mašīnu remontē mehāniķi, ir arī cilvēki, kas to nogādā uz sacensībām. Man atliek tikai ierasties uz pašu gonku. Treniņu praktiski man arī nav.
Laika trūkums? Vai arī slinkums?
Ne gluži laika trūkums… Redzi, ir cilvēki, kas iet uz savu mērķi – piemēram grib kļūt par čempioniem šajā gadā, tāpēc dara visu, lai to arī sasniegtu. Ja pagājušogad mēs bijām trīs ekipāžas, kas braucām vienādi – es, Štrauss un Andis Neikšāns, tad šogad Štrauss ir pamatīgi progresējis, bet es esmu stāvējis uz vietas. Man rallijs ir izklaide, lai arī tas ir kā dzīvesveids.
Mazliet atvirzoties no tēmas – man patika, kā vienreiz kādās diskusijās tiku pieskaitīts pie jaunajiem talantiem, kopā ar Štrausu un Neikšānu.
Bet vai tomēr nav tas „pakaļdzīšanās sindroms”?
Ja pirmos trīs gadus rallijā es braucu ar patiesu degsmi, tad tagad tā ir pazudusi. Vienkārši rallijs man vairs nav prioritāte, kā tas bija agrāk.
Bet kas gan ir – es neskatos rezultātu tabulā uz aizmuguri. Man ir prieks par Krišjāni (Cauni) – man šķiet, ka viņš ir kļuvis ātrāks un bez viņa palīdzības „Cēsis” nebūtu nobraucis – mums mašīnai nolūza amortizators un Krišjānis iedeva to no savas treniņu mašīnas.
Tātad tu atzīsti to, ka Štrauss ir tomēr spēcīgāks par tevi? Bet šogad, pateicoties viņa auto tehniskajām nebūšanām, tu atkal vari kļūt par čempionu. Vai tas nemazinās prieku par iegūto titulu?
Mans labākais tituls bija 2003. gadā, kad kļuvām par R grupas čempioniem. Pārējie ir „otrie” tituli. To, ka Štrauss ir ātrāks, es sapratu jau Talsos, bet varbūt, ja es trenētos, viss būtu savādāk. Grūti pateikt. Bet ja es braucu un redzu, ka viņš stāv trases malā izstājies, vai tad tas nozīmē, ka man arī ir jāizstājas?
Bet noteikti ir taču lietas, kas vēl piesaista rallijā?
Nu tās jau ir tās sānslīdes. Man patīk, ka līkumu varu izbraukt gan ātri, gan skaisti. Pirms kādiem diviem gadiem man izteica „piezīmi”, ka es jau vairs nebraucot skatītājiem, bet gan rezultātam. Un tad es atkal atgriezos pie sava vecā braukšanas stila – gan pašam prieks, gan skatītājus dažbrīd pabiedēju.
Patiesībā man nekad neviens nav pastāstījis, kā tad pareizi ir jābrauc. Stenogrammu mēs arī gandrīz no zila gaisa paņēmām.
Atgriežoties pie treniņiem, kāpēc neņem piemēru no citiem „lielajiem” rallistiem un nepabrauc minirallijus?
Ar minirallijiem viss būtu kārtībā, bet tur ir tāda lieta kā roteri, kurus es vienkārši neprotu izbraukt! Un lai pēc tam „dabūtu pa kāju” no minirallistiem… Ja es roteri izbraucu ar 20 km/h, bet kāds cits to var izbraukt ar 40 km/h, tad beigās uz rezultātu tas laiks salasās man par sliktu.
Tu esi pavadījis pietiekami ilgu laiku Latvijas rallija dzīvē, lai būtu izveidojies kāds priekšstats par šeit notiekošo.
Attīstība ir ļoti strauja. Piemēram, kad pasaulē parādījās devītās Evolūcijas, pēc maza brīža tās jau bija arī Latvijas rallijos. Tas nozīmē, ka tiek ļoti iets līdzi laikam. Vēl kāda zīmīga lieta – ja kādreiz rezultātos desmit divdesmit sekunžu starpība bija starp pirmajām divām vietām, tad likās, ka rezultāti ir blīvi. Tagad uz 120 kilometriem tādos rezultātos sabrauc piecas ekipāžas! Viss ir tik ļoti attīstījies, ka ir pat grūti atrast, ko vēl pielikt klāt. Varbūt kādreiz „pieklibo” organizācija, bet visiem jau vienmēr neizpatiksi.
Un kā Tu vērtē savu braukšanas prasmi „mājas” dopā – Vecpilī?
Ja runā par šo gadu, tad pirmajā reizē nobraucu „galīgi garām”. Stūrmanis arī teica, ka esot bijis par lēnu. Bet uz otro reizi savācos un tad jau rezultāts bija labs. Man ļoti traucē tas, ka zinu ceļu. Ja Jānis nosauc L2 vai K4, tad es to braucu pēc atmiņas, nevis tā, kā būtu jābrauc šādas konfigurācijas līkums. Vislabākā braukšana ir ar zemapziņu – es nezinu, kas sekos. Kad pēc kārtējā ekstrēmā rallija man jautā, kā es varēju to līkumu vispār izņemt, tad atbildu, ka nezinu – kaut kā grozīju stūri, spaidīju pedāļus un viss notika… J
