Intervija ar brāļiem Dūčiem

Ilze Aperāne

Cik noprotu, tad jūsu abu autosporta karjeras ir gājušas paralēli?

Raimonds: Es sāku pirmais braukt krosā, bija tāds „Kurzemes kauss”.

Jānis: Tas viss sākās 2000. gadā, paralēli braucām arī daudzcīņu. Tajā laikā notika krosa amatieru sacensības, kurās piedalījāmies ar Žiguli.

R.: Gribējām sākt braukt čempionāta ieskaitē ar žiguli, bet konkurējošā tehnika palika ļoti spēcīga, tāpēc šo domu atmetām.

Un tad Jānis sāka braukt standartauto rallijā ar Audi?

J.: Jā, tā bija. Standartauto sākām braukt 2002. gadā, jo regulāri braucu skatīties lielo ralliju un vairs nespēju izturēt stāvēšanu trases malā. Sākumā ar brāli mainījāmies vietām uz katru ralli, bet tad sapratām, ka tādā veidā pie kārotā rezultāta netiksim, jo līdz tam laikam neviens nemaz nezināja, kas tā tāda stenogramma ir, tāpēc tas arī bija jaunums gan man, gan brālim. Tā nu katrs pārsēdāmies uz savu mašīnu un 2003. gadā tiku pie sava tagadējā stūrmaņa, kas uzreiz arī deva citus rezultātus.

R.: Pirmā sezona mums bija kāda bija, jo tad vēl pastāvēja regularitātes, kas varēja sabojāt kāroto rezultātu vienā acumirklī.

Raimond, tu visu laiku pieturies pie Audi markas automašīnām. Vai nav tomēr tā, ka skatoties uz Subaru tendenci arī jūsu – atmosfērisko dzinēju – klasē, ir vēlme pamēģināt ko citu, modernāku?

R.: Uzskatu, ka priekš 4WD klases Audi tomēr ir vispiemērotākā mašīna. Ir vieglāk ar to strādāt un, protams, arī izmaksas ir mazākas. Subaru ir mazāka jauda, nekā Audi. Vasarā redzēs, kas būs vispiemērotākais auto. Pagājušā sezona bija ļoti neveiksmīga – avārija Ķekavā… Un kā tik sataisa mašīnu, tā atkal uzrodas jauni un jauni tehniski defekti. Taču mans mērķis uz šo sezonu viennozīmīgi ir trijnieks.

J.: Īstenībā es arī esmu absolūts AUDI piekritējs. Likās, ka tā vispār ir vienīgā mašīna, ar ko var braukt. Protams, pirmie ralliji tika aizvadīti ar Audi 90, kas vispār nebija sagatavots speciāli rallijam. Tajā laikā mūsu rezultāts bija labāko sešiniekā, taču man tas likās neapmierinoši – gribēju būt trijniekā. Tāpēc nopirkām Audi Sport Quattro un ar to uzreiz novinnējām sacīkstes Cēsīs. Brālis nobrauca ar šo mašīnu ralliju Igaunijā un vairs negribēja kāpt turbo mašīnā, un tieši ar nākamo – 2004. gada – sezonu arī parādījās sīkāks dalījums klasēs, kas man ļāva palikt turbo klasē, bet Raimonds aizgāja uz atmosfērisko dzinēju klasi. Un tagad man ir Mitsubishi Lancer Evolution VIII, kuru paši no ielas mašīnas pārtaisījām par sporta.

R.: Mēs, starp citu, bijām vieni no tiem, kas ierosināja atdalīt atsevišķās klasēs automašīnas ar turbo un atmosfēriskajiem dzinējiem.

Pie tādiem rezultātiem, kādus uzrāda Jānis, laikam treniņi ir pašsaprotama lieta?

R.: Nav treniņu, ja godīgi. Nav laika.

J. Visa mūsu skola bija kopā ar brāli – vērojām, kā citi brauc, izveidojām paši savu trasi pie mājas, kur nemitīgi trenējāmies. Tāpēc nevarētu teikt, ka esmu nez kāds brīnumbērns, kas piedzima ar stūri rokās. Uzskatu, ka manu prasmi ļoti pilnveidoja braukšana ziemas daudzcīņā. Manuprāt, tas ir pirmais pakāpiens rallija virzienā. Tieši mašīnas vadīšana pa ledu ir veids, kā vislabāk iemācīties ar to saprasties un braukt, tāpat arī trajektoriju pieslīpēšana. Es necenšos braukt ar sānslīdēm, bet gan vairāk akurāti, tā teikt – „spiest” uz rezultātu.

R.: Pilnībā piekrītu Jānim, ka daudzcīņa ieliek labus pamatus tālākai braukšanas prasmes pilnveidošanai.

Raimond, kas ir tās lietas, kuras pēc tava paša domām, vēl būtu jāuzlabo braukšanas stilā?

R.: Tagad galvenais ir tikt pāri tam baiļu slieksnim, kas ir izveidojies pēc avārijas pagājušā gada „Ķekavas” rallijā. Nevaru tagad vairs pabraukt uz pilnu, visu laiku mazliet bremzējos. Pats to jūtu, ka nav vairs rezultāti tik forši.

J. : Jaunības trakums laikam viņam pārgājis, jo krosā jau viņš arī bija „meistars” – trīs vākus uztaisīja.

R.: Likās – jo vairāk gāzes grīdā, jo labāk.

Īstenībā daudzi rallisti pirms rallija ir braukuši krosā un tad parasti ir divi galēji viedokļi – vai nu ļoti patika vai ļoti nepatika.

R.: Tur ir cits kaifs, grūti salīdzināt.

J.: 12 mašīnas uz starta.

R.: Startā tās sajūtas, adrenalīns, kas rodas, ir baigi labas. Kāds komentētājs vienreiz labi pateica – startā var dzirdēt, kā visiem kolektīvi aizkrīt klikšķis. Rallijā tagad tie starti liekas diezgan smieklīgi, brīvi, neuztraucos. Krosā starts izsaka visu – pirmais izraujies un esi vadībā. Savukārt, rallijs pieļauj arī kādas kļūdas.

Raimond, cik spēcīgs tu jūties uz pārējo konkurentu fona?

R.: Pašlaik sāk nostabilizēties pirmais piecinieks manā klasē – Švampāns, Blūms, Balgalvis un arī Jansons ļoti būvējās. Arī Kreišmanis ļoti patīkami pārsteidza „Sarmā”.

Jāni, tev laikam uzdot jautājumu par konkurenci būtu mazliet smieklīgi… Vai tev nepaliek garlaicīgi braukt bez tādas sīvas konkurences?

J.: Ir jau tā konkurence. Visi domā, ka pirmā vieta man ir uzdāvināta. Mēs vienmēr cīnāmies un tā uzvara nemaz nenāk tik viegli. Piemēram, „Sarmā” Arums bija ātrs, ar viņu arī pacīnījāmies.

R.: Vasarā iespējams Kārkliņš brauks, tā kā domāju, ka tad Jānis varēs pacīnīties.

J.: Tā kā vienreiz vienā intervijā Loebs teica – jums tikai tā liekās – atbraucu, novinnēju un viss, bet nav nemaz tik viegli.

Bet tomēr šķiet, ka daudzi būtu apmierināti, ja tu pārietu uz lielo ralliju.

J.: Kādu lielo gonku jau pabrauksim šosezon, bet acīmredzot viss nav izdevies tā, kā vajag, lai varētu startēt pilnu sezonu.

Es arī neesmu ļoti iesprindzis meklēt sponsorus, gribās tomēr arī brīvu laiku. Ja grib braukt lielajā rallijā, ir jāstrādā – ar sponsoriem, ar treniņiem, mašīnu… Ir divi varianti – vai nu tu esi ļoti turīgs cilvēks un vari pats to visu atļauties, vai arī esi tajā visā iekšā un pelni ar to naudu.

R.: Bet man nepatīk, ka tagad lielajā rallijā nav nacionālā klase, un rallijsprints līdz ar to paliek pat interesantāks. Tagad sanāk, ka atmosfēriskā klase sāk veidoties kā šī nacionālā grupa – nav tikai EVO…

Pēc jūsu abu vērtējuma, kas ir labāk – EVO vai Subaru?

J.: Apskatāmies uz lielā čempionāta rezultātiem un saprotam, ka labāks ir EVO.

R.: Kaut kādā ziņā Evolūcija ir izdevīgāka šajā brīdī, jaudīgāka.

J.: Bet ja paskatās, piemēram, uz Somijas čempionātu, tur pa priekšu iet Subaru. Katrā ziņā, ne ļoti profesionālam braucējam daudz vieglāk ir braukt ar Mitsubishi EVO, jo tas vieglāk vadās. Latvijas mērogā noteikti ar šo marku var uzrādīt labākus rezultātus.

Jūsu domas par rallijsprintu organizāciju pašlaik?

R.: Šur tur jau kaut kas klibo.

J.: Es uzskatu, ka par tādu dalības maksu, kādu mēs maksājam, šie pasākumi tiek organizēti normāli. Diskutēt var daudz, jo katram sportistam būs savas intereses un viedoklis.

Spilgtākie ralliji?

R.: Ļoti patika „Jaunpils”, tajā rallijā arī mašīna beidzot nenoplīsa, viss notika kā pa diedziņu. Un vēl man patīk trases Liepājas pusē, jo tur segums ir cietāks. Uz otru pusi – Ķekava, Gulbene – grunts ir smalkāka, segums ir viltīgāks un grūtāk prognozējams.

J.: Man, savukārt, Cēsis patīk, arī Raimonda pieminētā „Kalnamuiža” bija ļoti bagātinošs rallijs – maza Somija, kur pilns ar tramplīniem, nepārredzamiem un strauji sekojošiem līkumiem. Šajā rallijā arī sapratām, ka nevajag rakstīt tik smalku stenogrammu, kā mēs to izdarījām, jo stūrmanis vienkārši netika līdzi lasot. Labākā gonka man noteikti bija Igaunijā 2005. gadā („Mulgi Sugis”). Tas bija viens no pirmajiem rallijiem, palikām trešie kopvērtējumā aiz Rosima un Muraka ar savu veco „urku”… Bija kāds igauņu braucējs, kas brauca ar STi un ar kuru cīnījāmies par trešo/ceturto vietu, bet pēdējā dopā viņš vairs nespēja izturēt spriedzi, ko mēs – jaunizcepti braucēji – viņam sagādājām, un uzmeta kūleni.

Raimond, kā tu raksturotu savu braukšanas stilu?

R.: Tāds superatraktīvs braucējs neesmu, vairāk tagad mēģinu braukt uz laiku. Cenšos braukt pareizi.

J.: Visa tā braukšanas štelle pazūd mirklī, kad sākās problēmas ar mašīnu, jo tad vairs nedomā par braukšanu, bet par to, lai tik auto iztur līdz galam.

R.: Man ir bijušas tikai divas gonkas, kad nav piemeklējušas kādas tehniskas problēmas. It kā sīkumi, bet sit pa nerviem. Piemēram, tagad „Gulbenē” pazuda pirmais un otrais ātrums…