Intervija ar Andri Berķi

Ilze Aperāne

Biji parasts ierindas autosportists, nu jau vairāk kā gadu esi Latvijas Automobiļu federācijas (LAF) ģenerālsekretārs. Kā tavs ceļš aizvedis tik tālu?

Tālajā 2002. gadā, kad sāku piedalīties auto sacensībās – standartauto rallijā, mēs, dalībnieki, vēlējāmies panākt dažādas izmaiņas. Katras sezonas beigās bijām neliela entuziastu grupa, kas ierosināja dažādas izmaiņas, nācām un tās aizstāvējām LAFā, tādā veidā cenšoties uzlabot standartauto rallija vidi, kurā tolaik darbojāmies. Pateicoties šīm aktivitātēm, 2005. gadā mani uzaicināja līdzdarboties Standartauto komisijas padomē. 2006. gadā, kad LAF ģenerālsekretārs nelaiķis Mārtiņš Kalniņš aizgāja viņā saulē, LAF vadība lauzīja galvu par to, ko likt viņa vietā. Parādījās vairāku kandidātu vārdi, tostarp arī mans. Zināju, ka ar manu pieredzi, izglītību, zināšanām un entuziasmu daudz ko var mainīt un uzlabot, un, tā kā man autosports jau no bērnības ir bijusi sirds lieta, nodomāju – kāpēc gan neizvirzīt arī savu kandidatūru! Tā kā šim gājumam ir sava veida secība – sākot no braukšanas vienā autosporta disciplīnā un iniciatīvas izrādīšanas līdz nokļūšanai ģenerālsekretāra amatā.

Kas ietilpst tavos tiešajos darba pienākumos?

Statūtos rakstīts, ka man jāvada LAF sekretariāts, kas ikdienā veic federācijas praktisko vadību. Realitātē ģenerālsekretāra amats ir kā federācijas direktors – sākot ar saimnieciskās darbības organizēšanu, viss, kas attiecas uz finansēm, bet lielāko daļu laika aizņem sporta vadība – saskaņošanas, idejas par to, ko mainīt, kā un ko attīstīt.

Kā tu redzi Latvijas autosportu piecu gadu perspektīvā?

Ir divi scenāriji – optimistiskais un ne visai optimistiskais. Pirmais ir balstīts uz ļoti straujo federācijas izaugsmi pēdējos trīs gados. Pateicoties ļoti labvēlīgajai valsts nodokļu politikai, autosports zeļ un plaukst, un ir viens no vadošajiem sporta veidiem valstī. Ja šāda attīstība turpināsies, pat ar mazliet lēnākiem tempiem, tad varu teikt, ka visās disciplīnās būs arvien vairāk jaunu braucēju, lielāka konkurence, labāka tehnika, arī pats sports tiks aizvien labāk bīdīts tirgū. Varbūt nebūs super masveidība, bet šī konkurence būs ļoti sīva visās autosporta disciplīnās. Pašreiz ir pamats domāt arī par skaļiem starptautiskajiem sasniegumiem – šosejnieki Šlēgelmilhs un Štāla, rallijā lielas cerības 5 gadu perspektīvā tiek saistītas ar brāļiem Neikšāniem un padsmitgadnieku Jāni Kārkliņu. Lieki piebilst, ka visi minētie nāk ar kartingistu pieredzi, tāpēc ir prieks, ka arī kartingu sabiedrībā atkal ir parādījušies vairāki jauni un spēcīgi braucēji, kuriem ir augsti sportiskie mērķi.

Bet viss zināmā mērā ir atkarīgs no tā, kas notiksies ar finansēm, jo nevienam nav noslēpums, ka LAF pašlaik ir sabiedriskā labuma organizācija un līdz ar ziedojumiem autosportam, paši ziedotāji saņem nodokļu atlaides. Ja notiek kādas izmaiņas valsts politikā attiecībā uz sporta atbalstīšanu caru sabiedrisko labumu, tad iestāsies ne tik optimistiskā prognoze.

Un tā būtu?

Tad, iespējams, ka starptautiskie sasniegumi būs, bet paies kāds laiks, kamēr nacionālie čempionāti, īpaši dārgie – rallijs, šoseja, autokross – būs spiesti pārorientēties uz pilnīgi jauniem veidiem, kā piesaistīt finansējumu. Tas noteikti atmestu mūs pāris gadus atpakaļ gan kvalitatīvajā, gan arī sportistu kvantitatīvajā jomā. Ļoti ceru, ka būs tomēr pirmais scenārijs, un pašlaik arī neredzu tādas pazīmes, kas liktu risināties otrajam scenārijam tuvāko gadu perspektīvā.

Kā notiek naudas sadale pa komisijām?

Komisijas pašas ģenerē naudu, tā netiek sadalīta. Komisiju budžeti ir integrēti LAF kopējā budžetā. To budžeti veidojas no vairākām pozīcijām: sacensību reģistrācijas maksām, noteikts procents no ziedojumiem, kas tiek novirzīts administratīvajiem izdevumiem, kā arī visi licenču ieņēmumi. Ir komisijas, kas veiksmīgi piesaista sev atbalstītājus un partnerus, lai finansētu sava sporta veida vadību un attīstību. Faktiski, jo vairāk braucēju komisijā, jo tā ir spēcīgāka un ietekmīgāka. Tiešās dotācijas, kas nāk no valsts sporta institūcijām un ir salīdzinoši nelielas uz kopējā fona, tiek piešķirtas jaunatnes sporta attīstības veicināšanai un Eiropas čempionāta organizēšanai.

Kas ir nozīmīgākais LAF sasniegums (varbūt vairāki) tavā darbības laikā?

Grūti nosaukt kādu lielu varoņdarbu, kuru sasniegums būtu tikai mans nopelns. Tas, ka sports un federācija ir veiksmīgi attīstījusies , lielā mērā ir pateicoties prezidentam Daināram Dambergam un arī iepriekšējai vadībai, kas bija ielikusi ļoti labus pamatus. Prezidenta Daināra Damberga spēja piesaistīt finansējumu federācijai un salikt kopā tās finansu pamatus ļoti precīzā un skaidrā formulā, nodrošināja to, ka federācija bija ļoti spēcīga jau tad, kad es atnācu. Vājākā vieta bija komunikācija – gan ar sabiedrību, gan federācijas iekšienē, kā arī skaidra stratēģija – ko un kā federācija vēlas ar savu darbību sasniegt. Nenoliegšu, ka bija nepieciešama arī modernizācija vairākās jomās federācijas vadībā. Sportisti uzskatīja, ka LAF ir birokrātu kantoris, kas traucē dzīvot un vēl plēš naudu, savukārt, federācija centās darīt kaut ko labu, bet nemācēja to pareizi noformulēt komunikācijā ar visām iesaistītām pusēm. Vēl joprojām uzskatu, ka pastāv minētā barjera iekšējā komunikācijā, taču tā ir samazinājusies. Gribu parādīt sportistiem, ka federācija ir atvērta, tas ir kā klubs, kur viņiem būtu jājūtas kā mājās. Sportistiem jājūt un jāzina, ka LAF strādā viņiem, nevis otrādi.

Otra lieta, ko varētu pieminēt, ir autosporta reputācija, kas šajā laikā ir manāmi uzlabojusies. Mans uzdevums, atnākot uz LAF, nebija gāzt kalnus, novēršoties no visa iepriekš padarītā, bet gan uzlabot nianses.

LAF ir komanda, kas pie tā visa strādā un domāju, ka sportistiem nav pamats sūdzēties, ka federācija ir palikusi sliktāka. Protams, ir lietas, kas ir vērstas uz stratēģiju un tikai ilgtermiņā dos efektu, tāpēc ierindas LAF biedrs tās šobrīd vēl neredz. Piemēram, ir izceltas skaidras prioritātes un jau vairāk kā gadu jaunieši, īpaši kartings ir LAF prioritāte Nr1.

Jāuzsver arī federācijas starptautiskās attiecības, kas ir būtiski uzlabojušās – esam palielinājuši savu lomu NEZ ietvaros un Baltijā.

Tātad komunikācija uz āru ir pietiekami attīstīta?

Jā, mums ir divi ļoti veiksmīgi sadarbības partneri: Somija un Norvēģija, arī dāņi ir pretimnākoši – visi ir ar mieru strādāt abos virzienos, mainīties ar pieredzi, informāciju, veidot kopā projektus. Visas strukturālās pārmaiņas federācijas vadībā, kas pašlaik top, nav izdomātas no nulles, mēs vienkārši skatāmies veiksmīgos piemērus Skandināvijā. Ne velti esmu teicis, ka NEZ mums ir ļoti prioritārs, kaut vai tāpēc, lai mums būtu iespēja komunicēt ar skandināviem. Piemēram, 2006. gada nogalē nolēmām ieviest jaunu sporta disciplīnu jauniešiem – kroskartus, bet jau šogad pirmo gadu ir NEZ čempionāts šajā disciplīnā. Tas norisināsies Latvijā, Lietuvā, Dānijā un Norvēģijā. Domājams, ka šogad, kad viens no rallijkrosa posmiem būs „333″ trasē, vismaz būs 20 Norvēģijas sportisti, 10 no Zviedrijas. Kroskartu attīstība šajā laika posmā ir notikusi tieši pateicoties ciešajai komunikācijai ar norvēģiem, kā arī mūsu pieaugošajai lomai NEZ ietvaros. Starptautisko aktivitāšu rezultātā palielinās arī sportistu kustība pāri jūrai, kā arī rodas jaunas iespējas, kā, piemēram, ar Junior Rallying projektu Lielbritānijā.

Kāda ir situācija un jaunumi autosporta infrastruktūras jomā Latvijā?

Domāju, ka zināms federācijas sasniegums ir tas, ka izdevās apturēt Biķernieku trases privatizāciju tādā formā, kādā tā bija izplānota. Šis objekts ir ļoti interesants daudziem un šobrīd situācija ir tiesvedības procesā, tāpēc nekāda attīstība nenotiek. Ja šodien tiktu pateiks, ka trases prioritāte nākamiem desmit gadiem būs autosports, visi kopā, tajā skaitā LAF, varētu mēģināt domāt, kā tikt pie nepieciešamajiem līdzekļiem trases atjaunošanai. Ir skaidrs, ka šogad Latvijas čempionāts šosejā tur notiks, būs arī kartingu sacensības, dragreisi un drifts. Kas attiecas par alternatīvu šosejas trasi – jā, ir cilvēki, kuriem ir vīzija par „333″ trasi, bet tam ir vajadzīgi minimums 20-30 miljoni latu. Un tāda nauda pašlaik nevienam Latvijā autosporta vajadzībām nav. Protams, ja tiktu realizēts šāds projekts, mēs varbūt pat būtu vadošā pozīcijā visā Skandināvijā, jo tajā varētu izvest sacensības līdz pat F3 un top salonautomašīnu līmenim.

Nākamā lieta ir kartinga trases – Kandavā ir tapis superprojekts, trase ir skaista, ar visu apkārtējo infrastruktūru, un cilvēki, kas iesaistīti, arī ir augsta līmeņa biznesa speciālisti. Taču praktiski mums ir tikai divas ar pusi kartinga trases – Kandavā, „333″ un Biķernieki, ko īsti par 100% trasi īpašumtiesību problēmu dēļ uzskatīt nevar. Ņemot vērā šo situāciju, tuvākajos gados būtisks būs federācijas darbs ar mērķi veicināt atsevišķu novecojošo trašu atjaunošanu un jaunu veidošanu. Bez kartinga trasēm un kartinga braucējiem ir grūti iztēloties veiksmīgu Latvijas autosporta attīstību ilgtermiņā.

Šķiet, ka vēl lielāka problēma par slēgtām trasēm, briest rallijam, rallijsprintam un rallijreidam, proti – ceļi. Pirmkārt, ceļi iztaisnojas rekonstrukciju rezultātā. Otrkārt, ceļu īpašnieki un pārvaldītāji arvien negribīgāk saskaņo ceļu izmantošanu rallija veida sacensībām Pašlaik federācija risina pārrunas ar VAS „Latvijas Valsts meži”, kuriem ir būtiskas pretenzijas pret ralliju organizēšanu viņiem piederošajos meža ceļos. Tomēr pateicoties dažu cilvēku entuziasmam kā arī tam, ka autosports ir pietiekami atpazīstams un aizraujošs, domājams, izdosies atrast kompromisu.

Vai tu piekrīti tam, ka rallijs pašlaik ir spēcīgākā LAF komisija?

Kā produkts rallijs viennozīmīgi šobrīd ir pirmajā vietā federācijā. Rallijs kā veiksmīgs mārketinga produkts ir tas, kas šo sportu izceļ uz pārējo fona, tas ir pareizi „iepakots” – ļoti spēcīga konkurence, jauna tehnika, daudz skatītāju, liels televīzijas pārklājums… Bet Centrāleiropā ir otrādāk – šosejas sports ir pirmajā vietā un tikai pēc tam nāk rallijs. Un es neizslēdzu iespēju, ka, ja mums būtu pietiekami laba trase, arī šeit šoseja būtu autosporta veids numurs viens. F3 Vācijas/Austrijas seriālam, kur šogad brauks Karlīne Štāla, skatītāju skaits ir mērāms simtos tūkstošu. Tātad arī mums, balstoties uz sporta tradīcijām, pirmajiem sportiem būtu jābūt gan šosejai, gan rallijam.

Tomēr šoseja savā attīstībā ir pierimusi.

Nē, tā aug kvantitatīvā ziņā, par spīti tam, ka ir problēmas ar Biķernieku trasi. Grūti pašlaik kaut ko konkrētu teikt par šo jomu, jo tur viss mainās, bet viennozīmīgi – šī disciplīna ir ar milzīgu potenciālu!

Starp citu, ļoti strauji ir progresējis autokross. Pagājušā gada čempionāta posms, kas notika „Mūsas” trasē, bija ideāls piemērs tipiskam autokrosam savā labākajā izpratnē, kas interesē kā skatītājam, tā sportistam un atbalstītājam – dinamika, sīva konkurence līdz pēdējam metram, neprognozējami uzvarētāji, nekādu paužu. Tas pats notiek Valmierā, arī Smiltenē ir aizvien vairāk skatītāju. Latvijas čempionāts autokrosā šodien ir interesants un ļoti aizraujošs. Arī rallijkross „333″ trasē pagājušajā rudenī pierādīja savu popularitāti ar trīs četriem tūkstošiem skatītāju, kas norāda uz tā potenciālu, ja izveidosies jaunas rallijkrosa trases.

Šobrīd es negribētu runāt par rallijsprintu kā par produktu, jo šī sabiedrība pati saprot – jo lielāka publicitāte, jo lielākas izmaksas. Un tad veidojas apburtais loks – tas tomēr ir rallija paveids, kura uzdevums ir turēt zemas izmaksas, savukārt organizatoriem lielākās galvassāpēs sagādā drošība. Tātad, jo lielāka publicitāte rallijsprintam, jo vairāk skatītāju, kas savukārt nozīmē, ka organizatoram jānodrošina daudz lielāka drošība, kas atkal prasa papildus izmaksas. Tieši pēc šādas shēmas līdz milzīgiem budžetiem ir uzaudzis rallijs. Tā rezultātā pagaidām vēl nav ideju, kā rallijsprintu noturēt izmaksu grožos, kas ar katru gadu nenovēršami palielinās kā organizatoram, tā dalībniekam. Līdz ar šo izmaksu pieaugumu parādās aizvien lielāks pieprasījums pēc standartauto sacīkstēm, ko pierādīja ziemas autosprinti, kur bija ap 150 dalībniekiem vienās sacensībās. Šajā segmentā vēl ir milzīgs potenciāls.

Bet atgriežoties pie iepriekšējā jautājuma – rallija veiksmes stāsta pamatā ir hierarhija, kas ir apakšā. Pirmajā līmenī ir daudzie tūkstoši, kas fano par ralliju (skatītāji), nākamais līmenis ir standarta auto sacensības, tad rallijsprints un tad nāk rallijs, un tam visam fonā ir spēcīgas tradīcijas un vēsture. Šosejā analogai shēmai būtu jābūt ar pamatu – kartings un tad – šosejas sacensības. Šogad visiem kartinga posmiem būs viens organizators, kas jau ir liels sasniegums un varētu garantēt vienotu kvalitāti ilgtermiņā. Arī vasaras autosprints dod cerības uz masveidības palielināšanos autošosejas disciplīnā.

Savukārt, krosa gadījumā mēs tādu pašu hierarhiju cenšamies veidot uz kroskartu pamata, bet nākotnē masveidībai un hierarhijai autokrosa / rallijkrosa disciplīnās ir jānāk no reģionālajām sacensībām.

Pastāv ideja, ka LAF vajadzētu rīkot tādas kā treniņnometnes jaunajiem rallija braucējiem, kurus apmācītu vecie, pieredzējušie rallisti…

Šo jautājumu nevar sašaurināt tikai uz ralliju – tas būtu jāattiecina uz visām sporta disciplīnām. Tomēr attiecībā uz ralliju – tas tikai daļēji ir LAF uzdevums, jo mums ir pietiekošā daudzumā drošas braukšanas apmācības centri, kas faktiski ir saistīti ar rallija sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Tās ir arī vietas, kur cilvēks var aiziet ar vēlmi apgūt sportiskas braukšanas pamatus. Standartauto komisijā ir apspriesta iniciatīva par to, ka varētu tikt organizēti semināri rallija iesācējiem. Ir arī ideja sadarbībā ar kādu no drošas braukšanas skolām izstrādāt metodiku apmācības programmai, kas nodrošinātu pamatus, lai jaunie sportisti varētu droši iekļauties rallijsprinta un rallija sacensībās, Piemēram, Skandināvijā un Lielbritānijā tieši privātās skolas nodrošina labu braukšanas iemaņu un apguves līmeni, bet federācijas loma ir veicināt jaunatnes attīstību autosporta griezumā. Labs piemērs ir Somija, kurā darbojas divi federācijas attīstīti apmācības virzieni – šoseja un rallijs. F1 čempions Raikonens ir šīs kartinga – šosejas apmācības sistēmas rezultāts. Diemžēl LAF vajadzētu ap 5000 biedriem, lai līdzīgu pasākumu noorganizētu tīri finansiāli. Pašlaik ir apmēram 2000 biedri, no kuriem aktīvi ir tikai puse.

Vai tas, ka pats brauc rallijsprintā, tevi dažreiz nenostāda interešu konfliktā?

Nekad jau nevar garantēt pilnīgi simtprocentīgu objektivitāti, bet atnākot uz LAF, jau no pirmās dienas uzsvēru – man visas autosporta disciplīnas ir pilnīgi vienādas un līdzvērtīgas. Protams, atšķiras manas zināšanas un pieredze kādā no konkrētajām disciplīnām, kas varbūt man ļauj iedziļināties daudz efektīvāk attiecīgajā problēmā, bet neesmu dzirdējis, ka kāds būtu teicis, ka vienu disciplīnu izceļu uz pārējo fona.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *